Vai ar avīzi var iznīcināt tanku?

Silvestrs Savickis, LEAD I Defence vadītājs

"Pildspalva ir varenāka par zobenu," reiz teicis kardināls Rišeljē britu rakstnieka un politiķa Edvarda Bulvera-Lītona (Edward Bulwer-Lytton) 1839. gadā sarakstītajā lugā "Rišeljē; vai konspirācija". Metafora labi iederas tēmā "komunikācija militārajā industrijā".

Reputācija un laba slava ir vērtīgākais nemateriālais aktīvs, kas pieder ikvienai organizācijai. To zina ikviens uzņēmums, kas kādreiz saskāries ar reputācijas apdraudējumu vai pat bijis spiests iedarbināt krīzes komunikācijas mehānismus. Tomēr militārās un aizsardzības nozares uzņēmumiem risks pazaudēt reputāciju var būt īpaši kritisks – pietiek ar sabiedrībā radītām aizdomām, lai ilgi gatavotais darījums pazustu bez pēdām.

Quod licet Iovi, non licet bovi1

Aizsardzības un militārā rūpniecība darbojas vidē, ko raksturo augsta sabiedrības uzraudzība, politisks jūtīgums un valsts drošības apsvērumi. Atšķirībā no komerciālajiem sektoriem militārajām un aizsardzības iestādēm ir efektīvi jākomunicē ar savām mērķa auditorijām, vienlaikus aizsargājot klasificētu informāciju. Šajā kontekstā komunikācija ir būtisks instruments leģitimitātes, atbildības un stratēģiskās saskaņotības saglabāšanai jeb militārajā industrijā nepiedos to, ko, iespējams, varētu piedot civilajās nozarēs. Neveiksmīgi reputācijas vadības piemēri nav tālu jāmeklē.

Šī gada sākumā tik pārtraukts 22,8 miljonus vērtais prettanku mīnu iepirkums Lietuvā. Tajā par uzvarētāju tika atzīts uzņēmums "Eksplosita". Lai arī neviena atbildīgā institūcija, kas darbojās iepirkumu komisijā, neatrada nevienu juridisku pamatojumu pretendenta izslēgšanai no konkursa, iemesls lēmumam par līguma anulēšanu bija publiski izskanējušās ziņas, ka uzņēmumā oficiāli ir nodarbināts tikai viens cilvēks (kas pats par sevi nav nekas nosodāms, sevišķi, ja uzņēmums ir plašāka holdinga sastāvdaļa), savukārt akcionāru ķēdē savulaik bijis iesaistīts tagadējais valdošās Sociāldemokrātu partijas līderis Mindaugas Sinkečicius.² Viss sākās ar vienu ierakstu platformā "X", un domino kauliņi sāka krist.

Arī milžiem jāpierāda sevi jeb riski var būt politiski

2015. gadā Polijas valdība noslēdza 3,5 miljardus vērtu līgumu ar Eiropas aviācijas milzi "Airbus" par 50 H225M Caracal helikopteru iegādi. Tā paša gada nogalē Polijā notika Seima (parlamenta) vēlēšanas, kurās uzvaru guva līdzšinējā opozīcija – labējā partija "Likums un taisnīgums", kas uzņēmās pārskatīt jau noslēgtos līgumus. Tā to arī izdarīja un lēma lauzt līgumu ar "Airbus", un piegādes veikt no ASV kompānijas "Lockheed Martin", un Caracal vietā pirkt Black Hawk helikopterus. Jaunievēlētā valdība šo pamatoja ar ASV uzņēmuma filiāles esamību Polijā – Sikorsky helikopteru rūpnīcu.³

Situācija radīja ne tikai komerciālu, bet arī diplomātisku skandālu starp Poliju un Franciju, kas ir viena no "Airbus" daļu īpašniecēm. Problēma tika nogludināta vien pēc 6 gadiem, Polijai samaksājot 20 miljonu ASV dolāru kompensāciju par līguma laušanu ar "Airbus", kas, protams, bija nieks iepretim iepriekš noslēgtajam un atceltajam līgumam vairāku miljardu apmērā.

Morāle ir vienkārša. Politiskie lēmumi var fundamentāli koriģēt ekonomiska rakstura darījumus, kas slēgti pat starpvalstu līmenī (aizsardzības nozarē tādi ir dominējoši). Tāpēc industrijas uzņēmumiem ir jābūt gataviem pat negaidītiem pavērsieniem, un labas reputācijas aktīvs var izrādīties ļoti noderīgs savu interešu aizstāvībai.

Kā ir Latvijā?

Vispirms jāatbild uz jautājumu, kas ir militārā un aizsardzības industrija Latvijā? Nosacīti to var dalīt 3 komponentēs: valsts, ražotāji un nevalstiskais sektors.

Vispirms jau valsts kā finansējuma garants, pieprasījuma veidotājs, iepirkumu un pārvaldības procesu koordinators – Saeima, Aizsardzības ministrija, Nacionālie bruņotie spēki, Valsts aizsardzības korporācija, kas tika izveidota ar mērķi ilgtermiņā attīstīt industriju Latvijā. Tagad arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), kas valsts vārdā veicina Latvijas militārās nozares uzņēmumu eksportspēju, atbalsta uzņēmumu dalību starptautiskās misijās un izstādēs un darbojas kā ārvalstu investoru piesaistītājs arī militārajai nozarei.

Tālāk seko ražotāji, kurus var sadalīt 4 grupās: t. s. "lielie dzelži", kā bruņumašīnas (piem., PATRIA), artilērijas sistēmas (piem., "BAE Systems", "Diehl Defence"), IFV jeb kājinieku kaujas mašīnas (piem., GDELS SBS) u. c. Tradicionāli tās ir starptautiskās korporācijas ar ievērojamu izpētes un ražošanas vēsturi. Šāda līmeņa produkcijas ražošanu šobrīd izveidot mums pašiem Latvijā nav iespējams. Tāpēc valsts ir pasūtītājs un iepircējs, kas ir definējis, ka ārvalstu uzņēmumu produkcijas sastāvdaļu ražošanai un tehnikas apkopei vismaz 30 % apjomā ir jādeleģē vietējiem Latvijas uzņēmumiem, kas ir pareizi, jo veicina ne tikai Latvijas drošību, bet arī ekonomikas izaugsmi.

Otra grupa ir t. s. "mazie dzelži", starp kurām dominējošā daļa tiek ražota vai komplektēta Latvijā esošajos uzņēmumos. Tās ir gaisa, jūras un sauszemes bezpilotu sistēmas jeb droni (piem., "Origin Robotics", "Eraser", "Newt21", "Natrix"), mazkalibra munīcijas ražotāji (piem., "Ammunity"), elektronikas un sakaru komponenšu ražotāji un militārās integrācijas veidotāji (piem., "LMT Defence", "SAF Tehnika", "Belss"), pretdronu raķetes (piem. Frankenburg Technologies).

Trešā grupa ir komponenšu ražotāji, visbiežāk metālapstrādes nozarē, kas ražo dažādas sastāvdaļas "lielajiem dzelžiem" (piem., SFM, "EMJ Metāls"), kā arī tehnikas apkopes un servisa nodrošinātāji (piem., DPL). Šī grupa pamatā veido šo 30 % Latvijas pienesumu militārajā industrijā.

Un, visbeidzot, ceturtā grupa ir visi pārējie uzņēmumi, kas veic atbalsta funkcijas visām trim iepriekš nosauktajām grupām, kā nodrošina juridiskos, komunikācijas, tulkošanas u. c. pakalpojumus, kā arī piegādā visu nepieciešamo, kas ikdienā nepieciešams armijai, t. sk. ēdina un apģērbj mūsu karavīrus.

Visām grupām vienojošs ir fakts, ka tām ir jāsaņem speciālas atļaujas un militārā ražotāja sertifikāts vai jāiziet atbilstošas drošības pārbaudes. Citiem vārdiem, lai nokļūtu nozarē, nepietiek tikai ar produkta vai pakalpojuma esamību un tā atbilstību augstiem kvalitātes standartiem. Un šeit viens no būtiskajiem elementiem ir uzņēmuma nevainojama reputācija.

Būtiska loma ir arī nozares nevalstiskajam sektoram, kas apvieno ražotāju un pakalpojumu sniedzējus. Šeit jāpiemin Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija (DAIF), kas jau 13 gadus konsolidē nozari un veido sadarbību ar augstskolām un pētniecības institūtiem un ir oficiāli atzīts nozares pārstāvis Latvijā un starptautiski. Tāpat nozares uzņēmumus pārstāv tādi NVO kā "MilTech" jeb Militāro tehnoloģiju, dronu un robotikas asociācija, SAPRA, kas apvieno galvenokārt optikas un fotonikas ražotājus, LIAK jeb Latvijas Industrijas attīstības konfederācija, kas apvieno vairākas citas nozarē strādājošo industriju nevalstiskās organizācijas.

Militārās industrijas reputācija Latvijā jeb liela nauda – lieli riski

2020. gadā kopējais valsts budžets bija nedaudz virs 10 miljardiem eiro. Aizsardzībai tika veltīti teju 665 miljoni eiro jeb 6,6 % no kopējā valsts budžeta (nejaukt ar IKP). Pēc 6 gadiem valsts budžets ir teju dubultojies, un 2026. gadā tā izdevumi sastāda gandrīz 18 miljardus eiro, no kuriem 12,2 % jeb 2,2 miljardi ir atvēlēti aizsardzībai. Tātad trīs reizes vairāk nekā pirms 6 gadiem.

Kur ir nauda, tur klātesoša ir konkurence un attiecīgi arī riski. Tomēr, runājot par nozares uzņēmumu reputāciju, kopumā mums ir gājis tīri labi. Izņemot skandālu ar ēdināšanas pakalpojumu nodrošināšanu NBS 2022. gadā,⁴ kas, kā tika konstatēts izmeklēšanā, ticis noslēgts par nesamērīgi lielu summu, un uzvarējušā uzņēmuma īpašnieks ir bijis ziedotājs tobrīd par aizsardzības nozari atbildīgajai politiskajai partijai, citu redzamu notikumu, kas būtu atstājuši pēdas kādu uzņēmumu reputācijā, Latvijā nav bijis. Nu, vismaz, ja salīdzina ar iepriekš minētajiem piemēriem no Lietuvas un Polijas.

Tomēr vēlēšanu gads vienmēr ir dubultjūtīgs. Lielas naudas klātbūtne kādā nozarē potenciāli var radīt vēlmi politisko konkurentu starpā meklēt "caurumus" un interpretēt lietas saistībā ar šīs naudas izlietošanu. Un kā jau iepriekš minēts, aizsardzības un militārajai industrijai, lai kādos procesos vai iepirkumos "norautu stopkrānu", nevajag tiesu spriedumus – pilnīgi pietiek ar šaubu ēnu. Var jau teikt, ka šī ir politiķu darīšana, bet diemžēl sekas negribot var skart uzņēmējus, kas var rezultēties atceltos vai nenotikušos darījumos un pat ar nākotnes biznesa perspektīvu zudumu. Un tas šajos ļoti jūtīgajos ģeopolitiskajos laikos Latvijai galīgi nav vajadzīgs.

Sekmju recepte – kvalitāte, uzticamība un reputācija

Produkta vai pakalpojuma kvalitāte militārajā un aizsardzības industrijā ir bezkompromisa nosacījums. Atšķirībā no pārdošanas procesa civilajā nozarē ceļš uz klienta pasūtījumu nozares izstādē būs pati minimālā programma. Tālāk sekos ilgstoši testi reālā vidē armijas poligonos un testu laboratorijās, kur piedāvājumu eksaminēs kaujas laukā pieredzējuši virsnieki un militārie speciālisti. Patiesības mirklis iestāsies tikai tur.

Savukārt, uzticamība veidojas ne tikai no iegūtās pozitīvās pieredzes klienta pusē, bet arī no uzņēmumu veidotā naratīva par to. Ir taisnība, ka militārajā nozarē dominējoši ir tikai viens klients – valsts. Bet jāatceras, ka valsts nav tikai viena. Šā brīža ģeopolitiskā situācija veido pieprasījumu pēc augstas kvalitātes un reālajai situācijai atbilstošas militārās produkcijas visur Eiropā un ārpus tās. Un informatīvā telpa jau sen nav tikai lokāla, bet gan globāla. Tāpēc uzņēmumiem ir jāstāsta savi stāsti ne tikai mītnes valstī, bet arī starptautiski. Tas ietver ne tikai dalību starptautiskajās izstādēs, bet arī komunikāciju multikanālos: gan tradicionālajos medijos, gan atbilstošajos sociālajos tīklos un citos informatīvajos kanālos.

Tāpēc nozares uzņēmumu atpazīstamība un nevainojama reputācija ir must. Globālie nozares uzņēmumi nekautrējas runāt par saviem sasniegumiem, piemēram, tādos sociālajos medijos kā "LinkedIn", un dalīties ar savām ziņām pat vairākas reizes dienā. Vienlaicīgi tiek pildīti aizkulišu mājasdarbi – ikdienas darbs ar ietekmes pusēm, notikumu un situācijas monitorings gan nozarē, gan konkurentu pusē. Stāsti par R&D jaunumiem un pieredzes apliecinājumi no kaujas laukiem Ukrainā u. c. konfliktu zonās ir neatņemama militārās industrijas komunikācijas sastāvdaļa. Šeit, protams, ir jāatceras, ka stāstīt var tikai to, kas nav jāpatur slepenībā. Un slepenība militārajā nozarē ir pastāvīgi klātesoša, jo ienaidnieks jau nesnauž un vēlas zināt vairāk, nekā mēs gribam, lai viņš zina.

Sabiedriskās attiecības un komunikācija ir neaizstājamas aizsardzības un militārajā rūpniecībā. Tās stiprina uzticību, atbalsta stratēģiskos mērķus, pārvalda krīzes un stiprina civilmilitārās attiecības. Tā kā informācijas vide kļūst arvien sarežģītāka, ētiskas un profesionālas aizsardzības komunikācijas loma tikai turpinās pieaugt.

1 Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim (lat)

2 https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/2808097/lithuanian-mod-cancels-mine-contract-amid-doubts-about-transparency

3 "Airbus threatens to sue Poland over $3.5bn helicopter deal", The Financial Times, October 11, 2016.

4 https://ir.lv/rubrika/analize/skandaloza-edinasana.209788#_=_